Mūsu vectēvs Valdis jau bija pieradis pie sava četrkājainā mīluļa – suņa vārdā Bims, kuru mēs paņēmām pēc sludinājuma . Izrādījās nedaudz kļūdījāmies…
Precīzāk sakot, mūs mazliet piemānīja – apsolīja, ka sunītis neizaugs lielāks par vidēja izmēra suni. Izrādījās, ka svaigā gaisā viņš izauga ļoti labi. Tomēr vectēvs, kurš sapņoja par mazu sunīti, pierada arī pie ne tik maziņa Bima. Viņi lieliski sapratās. Turklāt tās vecās kurpes un avīzes uz verandas jau sen bija laiks izmest.
Taču pavisam nesen vectēvs sāka stāstīt, ka Bims it kā kādu izsekojot kaimiņu pagalmā. Viņš bieži stāvot pie koka, skatoties tajā virzienā un ik pa laikam rejot. Varbūt tas nebūtu tik aizdomīgi un pat nedaudz biedējoši, ja kaimiņu māja būtu apdzīvota. Bet gadījās tā, ka gan no vienas, gan otras mūsu mājas puses ciematā zemesgabali ir pamesti. Pirms vairākiem gadiem to saimnieces aizgāja mūžībā, bet jauni iedzīvotāji tā arī neparādījās. Tāpēc dārzi ātri aizauga. Viens pat pārvērties īstā mežā ar sagāzušiem kokiem.
Protams, atradās tādi, kas sāka apciemot šīs pamestās mājas, nemaz nekaunoties, ka blakus ir apdzīvota māja. Šādā situācijā suns laukos, protams, ir gan drošāk, gan mierīgāk. Tomēr kā nekā – sargs, kas rej, ja kas notiek. Un Bimam balss ir spēcīga un nopietna.
Un tad šī viņa sāktā “izsekošana” aiz žoga… Vectēvs pamanīja, ka gandrīz katru dienu Bims pavada pie tā koka, uzmanīgi skatoties krūmos un kokos tajā pusē. Varbūt ezis? Vai putni? Bet varbūt kāds cilvēks tur rosās? Kas to lai zina.
Man jau sen būtu kļuvis bail. Bet vectēvs mums ir vecās rūdījuma skolas cilvēks – tādu ar šādām lietām neizbiedēsi. Viņš vienkārši nevarēja saprast un ieraudzīt to, ko redzēja viņa suns. Varbūt tur vispār ir spoks?
Un tad vakar mēs atbraucām uz ciematu. Kā parasti, es biju aizmirsusi, ka jāvelk tumšas drēbes, un biju uzvilkusi rozā sporta tērpu. Bet tur taču pēc ziemas dubļi! Bims vēl bija izracis bedres un pamatīgi izvārtījies zemē. Tomēr man izdevās izvairīties no šī suņa “apskāvieniem”. Es uzreiz kliedzu “Fu!!!”, kad priecīgais sunītis skrēja pie manis ar acīmredzamu nodomu uzlikt priekšķepas uz manas krūtis.
Bims klausīja un aizskrēja pie vīra – viņam bija tumšs kostīms, un viņš viņu no sevis neatsvieda. Es biju tik priecīga, ka aizbraukšu mājās tīra un skaista, un varēšu doties uz lauku veikalu, kur uz mani neskatīsies kā uz vietējo. Tomēr tas astainais tomēr izdarīja mazu palaidnību. Viņš pienāca man no aizmugures un uzspieda priekšķepu tieši uz muguras.
Uz manas rozā jakas izveidojās lielas suņa ķepas nospiedums – tāds kā “prints”. Izskatījās, jauniešu valodā runājot, “krindžīgi”, un mēs taču tieši grasījāmies iet uz veikalu. Labi, ka man bija jaka, ko uzvilkt virsū. Bet vispār ļoti gribējās šim suņukam viņa garās ausis sasiet bantītē.
Nopirkām lielu māju Ķekavā, bet mūs piemānīja – stāstu visu, kas notika
Un tad mēs ieraudzījām to, par ko stāstīja vectēvs. Bims pārstāja mūs traucēt un aizskrēja pie žoga. Vispirms stāvēja un uzmanīgi skatījās krūmu biezoknī, tad sāka skraidīt gar žogu, mēģinādams piekļūt tuvāk, spraucoties caur krūmu un koku zariem, kas auga mūsu pusē. Es arī aizgāju paskatīties, kas tur ir. Taču cauri žogam neredzēju pilnīgi neko. Vienkārši ļoti aizaudzis dārzs. Bims turpināja nemierīgi uzvesties. Mēs viņam vairs pat nebija interesanti.
Bet kas gan tur varētu būt? Man ļoti gribējās to uzzināt. Es pacēlu divus celmiņus, kas gulēja pie žoga, noliku tos blakus un uzkāpu virsū. No turienes man pavērās daudz plašāks skats pāri žogam. Nu, kas mums tur? Zari, koki, sakaltušas zāles kušķi, kaut kādi atkritumi… Neviena un nekā. Paklausījos. Klusums.
Bims turpina skraidīt un uztraukties. Nu nav tur neviena! Tiešām spoku ieraudzījis vai? Pat putnu nav. Jau gribēju kāpt lejā no sava celma, bet tad pamanīju, ka malā sašūpojās krūmi. Minūte – un no turienes iznāca…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
